Šodien atkal apmeklēju perinatālo centru. Mana sieva vēlas tur iekārtoties strādāt, un mūsu iepriekšējā reizē viņa bija atstājusi savu cv. Tagad tas bija izskatīts un viņu uzaicināja uz pārrunām. Ticiet man, vizīte perinatālajā centrā radīja virkni jaunu iespaidu.
Šajā reizē es pie ieejas dzemdību namā nesatiku smēķējošu māmiņu, un es nevienam neko neaizrādīju, par prieku tiem lasītājiem, kas domā, ka es lienu citu cilvēku privātajā dzīvē.
Bet arī bez piedzīvojuma neiztikt. Teikšu uzreiz, es neviļus kļuvu par liecinieku ainai, kuru atstāstīšu, bet kurā dalību neņēmu.
Mēs iegājām uzņemšanas nodaļā, sieva aizgāja uz pārrunām, bet es paliku gaidīt koridorā. Gāju turp un atpakaļ, skatījos plakātus par bērnu attīstību, kas karājās pie sienām, atcerējos kā dzemdēja mana sieva. Atcerējos, kā es tolaik vairākas reizes dienā braucu uz dzemdību namu, atvedot vienu vai otru lietu. Bet toreiz mēs dzīvojām laukos, kādus 120 km no dzemdību nama!
Nu tā nu es staigāju pa koridoru lepnā vientulībā, kamēr klusumu nepārtrauca sekojoša situācija.
Noskanēja durvis un koridorā ienāca sieviete baltā halātā. Aiz viņas parādījās meitene ar lielu vēderu. Bija acīm redzams, ka topošā māmiņa tūlīt, tūlīt dzemdēs. Tā arī bija.
“Ja Jūs neapmierina noteikumi, tad varat dzemdēt mājās! Vai arī nedzemdēt vispār, Jūsu tiesības! Atradusies te kundze!” – negaidīti paziņoja medicīnas darbinieks meitenei.
“Ko nozīmē nedzemdēt vispār? Kā Jūs varat kaut ko tādu teikt, kad man pēc divām nedēļām paredzētas dzemdības!” – samulsusi atteica grūtniece.
“Bet ko Jūs no manis gribat, es Jums visu parādīju. Ja gribat, guļaties uz saglabāšanu, negribat – uz redzēšanos!” – aizkaitinātā balsī turpināja akušiere.
Lasi vēl: Tu būsi sajūsmā no tām! Sēnes, kuras es gatavoju uz katriem svētkiem
Jā, vēlāk izrādījās, ka tā bija tieši akušiere.
“Es gribu, lai mani ievieto parastā palātā! Bet Jūs sakāt uz saglabāšanu! Kur šeit es tēloju kundzi? Es vienkārši negribu gulēt ar bērnu koridorā! Šis taču ir reģionālais perinatālais centrs! –sacīja meitene.
“Tieši tā, reģiona! Šeit no visa reģiona brauc! Un kur gan dabūt tik daudz palātu?” – argumentēja medmāsa.
“Bet es taču naudu maksāju! Par ko? Par to, lai koridorā gulētu? Lai visu laiku noskatītos uz parādes durvīm? Pamēģini bērnu iemidzināt tādos apstākļos! Un kāda Jums koridorā ir temperatūra? Un saskaņā ar papīriem, par samaksāto naudu man pienākas ledusskapis, televizors un atsevišķa bērnu gultiņa!” – nepiekrita meitene.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā